Posted on

Tuvā pilsēta

  • Kad ieraudzīju atlaides Nacionālā teātra izrādēm un, kā dāvanu, iegādājos biļetes uz izrādi “Tuvā pilsēta”, nemaz nezināju, ka tas uzskatāms par aizvadītās sezonas “teātra skandālu”. Izlasīju sižetu, šķita interesants, nopirku biļetes un principā aizmirsu par to līdz konkrētajam datumam. Nacionālo teātri nebiju apmeklējusi jau vairākus gadus, jo tas šķita vecmodīgs. Protams, zināju, ka Spēlmaņu nakts balvas par gada labāko izrādi teātris ieguvis vairākus gadus pēc kārtas, bet tomēr devu priekšroku pēc iespējas vairāk redzēt Jaunā Rīgas teātra izrādes.

Manā gadījumā var spilgti redzēt, ka atlaides strādā, jo lēto biļešu dienā reizē iegādājos biļetes arī uz izrādi “Mežapīle”. Izrāde par noslēpumiem un pārpratumiem ģimenē, kur vienmēr cieš visneaizsargātākais. Izrāde bija laba, bet ne tāda, kas ilgi atstāj pēdas. Patika Ivars Kļavinskis savā naivi labdabīgajā lomā.

“Tuvās pilsētas” stāsts ir diez gan ikdieņišķs – vīrs, sieva, 3 bērni, vīrs katru nedēļas nogali brauc uz otru pilsētu, lai ar draugiem iedzertu alu un paskatītos uz savu pilsētu no malas. Kādu dienu arī sieva saņemas un ar vilcienu aizbrauc uz otru pilsētu un atklāj savas patiesās vēlmes, savas apslāpētās alkas, ko nevar vai nevēlas apslāpēt. Paralēli izrādē risinās it kā maniaka un upura dialogs – biedējošs, skarbs, seksuāls, vardarbīgs. Arī šī paralēle liek domāt par patieso sevi, alkām, dziņām, izlikšanos, brīvību būt sev… Tā kā nepretendēju uz literāri pareizu izrādes analītiku, lūk, divas labas recenzijas, kuras pat ieteiktu izlasīt tikai pēc izrādes: http://www.satori.lv/article/tala-tuva-pilseta un http://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/tumso-velmju-planetas-nacionala-teatra-izrades-tuva-pilseta-apskats.d?id=48641851

Izrāde ir provokatīva un moderna, pirmais cēliens šķita interesantāks un dinamiskāks, vairāki skatītāji pameta zāli. Otrajā cēlienā, kad pirmais šoks bija garām, tika sniegtas atbildes uz prātā uzdotajiem jautājumiem. Kaili ķermeņi, kas brīžiem ir vietā un asprātīgi papildina notikumus, bet vienā vietā man šķita pat nevajadzīgi.

Manuprāt, visfascinējošākais izrādē bija skatuves iekārtojums – balts, askētisks, bīdāmas sienas, loga rāmis, matracis, cilvēku tēli, kas palīdz izteiksmei, izgaismoti uzraksti “šeit” un “tur”. Interesants atspoguļojums daudziem seksuāliem kontaktiem ar vingrošanas bumbu un matraci atbalstītu pret sienu. Lielisks Arturs Krūzkops Larsa lomā. Nebūtu nemaz slikti, ja foklorizētos izrādē minētie termini “sardziņš” un “buķete”.

Varu apgalvot, ka šī ir bijusi pati provokatīvākā izrāde kādu esmu skatījusies pēdējos gados. Atbalstu šādu skandalozu izrāžu rādīšanu, ja, protams, tai apakšā ir kāda doma un tā var likt sabiedrībai rezonēt. Šķiet, šis ir tas gadījums, kad var vai nu patikt, vai riebties, un daudzi savu attieksmi pauda pēc pirmā cēliena, aizejot mājās vai paliekot. Labi, ja skatītājs var godīgi atzīties, ka iespējamā reakcija ir tikai viņa aizspriedumi un konservatīvisms. Vēl labāk, ja var noskatīties līdz galam un analizēt visu materiālu, nevis tikai sagrābstītas drupačas. Mani pārsteidza, manī radīja neizpratni, mani sajūsmināja, man patika.

Jāuzteic teātris arī par vismodernāko biļešu sistēmu, jo nav nepieciešams biļeti printēt, bet var parādīt viedtālrunī.

 

Posted on

Dublis Nr 2 – kino

Pēc mēnesi ilgas klusēšanas, ar kaut ko ir jāatsāk un šoreiz tāpēc mazliet par kino 🙂

  • Filma “Life” – par daudziem aktuālo un trendīgo tēmu – dzīvība uz citām planētām un komunikācija ar to. Godīgi jāsaka, ka gāju līdzi, jo mans draugs gribēja redzēt, bet pēc filmas es biju daudz vairāk izklaidēta nekā viņš 🙂 Viņš patiesībā bija dusmīgs un vīlies, cik daudz neprecizitātes bijušas filmā. Darbība risinās kosmosa stacijā, kur 6 cilvēku komanda sastopas ar jaunu dzīvības formu no Marsa (savā fantāzijā par citplanētiešiem nekur tālāk neesam tikuši par “svešajiem”, šoreiz tikai caurspīdīgāki) un mēģina ar to nodibināt kontaktus. Kā izrādās jaunā dzīvības forma ne būt nav draudzīga un laipna, bet gan asinskāra un ļoti inteliģenta. Neizklāstot sižetu visās detaļās, vien jāsaka, ka Ryan Reynolds fani būs vīlušies, cik ātri viņš “atstāj skatuvi”. Vērojot Holivudas nerimstošo vēlmi pēc n-daļām, filmas beigas it nemaz nav pārsteigums. Man drīzāk tās lika vilties, cik ļoti filmu veidotāji publiku uzskata par stulbeņiem un tikai patērētājiem. Ko gan es sagaidīju no šāda žanra filmas…

 

  • Filma “Fracture”, kas ir 10 gadus veca, bet kaut kā bija paslīdējusi garām manam redzeslokam. Lieliski aktieri savos labākajos ampluā – Anthony Hopkins kā inteliģents, bagāts, precīzs manipulātors un Ryan Gosling kā jauns, ambiciozs un tai pat laikā iejūtīgs prokurors. Citās filmās jau mazliet šie tēli baudīti, bet tas nekas. Filma ir aizraujoša un smalka, tajā nav nevajadzīgas vardarbības vai pārsteidzoša varoņu rīcība. Tā ir pat mazliet lēna, bet ļoti baudāma. Sieviete, policists – mīļākais, vīrs – slepkava, izklaidīgs prokurors, pierādījumu trūkums, tiesu sistēma, neatlaidība, lode un iznākums.

Sometimes life gives us these little gifts, if you know what I mean …

 

  • Seriāls “The Young Pope” – par tikko ievēlētu jaunu (abās šī vārda nozīmēs) un citādu amerikāņu Pāvestu un politiku Katoļu baznīcā. Galvenajā lomā Jude Law, kurš viens no retajiem var spēlēt varaskāru, iedomīgu, despotisku, bērnišķīgu intrigantu  ar tādu šarmu. Esmu noskatījusies tikai trīs sērijas un pamazām atklājas galvenā varoņa pagātne un notikumu gaita, kā viņš ir kļuvis par ietekmīgāko Katoļu baznīcas cilvēku. Sižets ir neprognozējams un aizraujošs, bet, nenoskatoties līdz galam visu sezonu, šobrīd ir grūti paust seriāla kopējo ziņu.

 

Posted on

Puķes un kārkli

  • Puķu diena ir klāt! (ierakstījos jau nākamajā dienā)

  • Sieviešu dienas nobeigumā baudīju Jaunā Rīgas teātra izrādi “Kārkli”. Sižetiski mazliet samocīta, brīžiem brutāla un tieša (Kalmeiers un suns), patriotiski uzvedinoša, komiska un kārtējo reizi aktieru bezgalīgā talanta atspoguļojoša. Kaut arī man dikti patika Vējamātes piesaucējs – biologs Keišs (prezidents Vējonis) un likuma pantus citējošais Krūmiņš (ģenerālprokurors Kalmeiers), mans absolūtais favorīts bija Znotiņš (pat nezinu kāds būtu korekts amata nosaukums Lembergs). Tik perfekti izkopta uzvedības, runas veida un balss atdarināšana. Pēc lieliskās Ziedoņa atveides, bija interesanti aktieri vērot šādā neviennozīmīgi vērtētā tēlā. Smieklīgi bija, vairāk sākumā nekā beigās. Manuprāt, apsveicams mēģinājums pievērsties politiskai satīrai. Jā, politiķi tika izsmieti diez gan nesaudzīgi, bet tāds ir teātra uzdevums – atgādināt skatītājiem par notikumiem, “atvest” atpakaļ realitātē, likt aizdomāties un paanalizēt procesus kaut vai uz izrādes brīdi. Dzirdēju, ka pavecākai kundzei nākamajā rindā izrāde nepatika, bet viņa nebija tik drosmīga, lai demonstratīvi ietu prom izrādes vidū. Iespējams izrādes garums un fakts, ka tajā nav starpbrīža, ir stratēģisks gājiens, lai visi noskatītos līdz galam un izdarītu secinājumus par visu darbu. Es ieteiktu aiziet, jo šķiet, ka šī ir izrāde, kas, vai nu patiks, vai riebsies. Tā kā ne viss ir jāuztver burtiski, tad man patika.
  • Vakar saņēmos un noskatījos filmu “The girl on the train”. Bija mazliet bailīgi vienai skatīties, jo treileris bija izveidots aizraujošs, mazliet pat mistisks, bet diemžēl filma ne tuvu tāda nebija. Pati filma bija diez gan garlaicīga. Brīžiem pat sanāca dusmas par galvenās varones bezjēdzīgās eksistēšanas atspoguļojumu. Sižets – mīlas trīstūris pēc trīstūra. Vienīgais, kas noturēja uzmanību filmas pirmajā daļā, bija jautājums, kad te kaut kas notiks. Savukārt otrajā daļā – kurš tad būs tas vainīgais. Draudzene teica, ka grāmata ir labāka. Protams, tas nav nekāds pārsteigums, diemžēl tā gadās bieži. Pieķēru sevi domājam par aktrises neveselīgo un rozīgo ādu un nespīdīgajiem matiem, kas lieliski iederējās, lai atēlotu varones “neveselīgo” dzīvesveidu. Manuprāt, IMDb vērtējums nedaudz par augstu. Es liktu 6. Un jā, ir reizes, kad puspunktam ir nozīme.
  • Dienas smiekliņš – es apbrīnoju veidu kā Latvijā tiek tulkotas filmas un grāmatas. Seriāls “Suits” latviski “Ģēnijs uzvalkā” 🙂
Posted on

Arī par seksu

  • Vakar biju izrādē SEX GURU ar Valdi Melderi un jāatzīstas – nepatika. Pirmā daļa šķita vēl ok, varēja arī pasmieties. Kaut gan, ja tagad vajadzētu nosaukt kādu īpaši labu joku, frāzi, brīdi, laikam gan nevarētu. Tiek kultivēti dažādi stereotipi un klišejas, cilvēki tiek dalīti “kastītēs”. Otrajā daļā tika uzdoti it kā skatītāju jautājumi, kaut gan tikpat labi daļa provokatīvo un vulgāri formulēto jautājumu jau bija veidotāju sagatavoti. Tur izskanēja jautājumi, kas lika manam žoklim atkārties: Kāpēc vīriešiem vipār vajag beigt? Kāpēc visi vīrieši grib sexu trijatā? Vai sievietei jāpiekrīt sexam arī tad, ja viņa ir nogurusi un negrib? u.c. Var jau būt, ka uztvēru pārāk nopietni, bet, manuprāt, tie ir jautājumi, ko vajag uzdot savam partnerim, nevis komēdijizrādē. Katrā ziņā man šī izrāde lika aizdomāties par sevi, kāpēc man nebija smieklīgi, kāpēc man nepatika vispārinājumi un aizspriedumi, ko es saklausīju, kāpēc šķita, ka daudzi ir tik neizglītoti šajā jautājumā, vai arī viņiem bijusi aplama pieredze…
  • Sāku lasīt Jura Rubeņa grāmatu “Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss.” Jau pēc pirmajām pāris lappusēm varu teikt, ka patīk. Nav viegli lasāma, prasa iedziļināšanos un izlasītā pārdomāšanu. Daudz skaistu un citējamu teikumu, kā … “skaistākais pāru attiecībās nekad nav jāmeklē pagātnē, bet tagadnē un nākotnē.” “jo vairāk viens otru mīlam, jo vienotāki jūtamies, jo vairāk drīkstam izpausties kā tā unikālā cilvēciskā būtne, kas katrs esam.”
  • Izmēģināju jaunu sporta nodarbību power&cardio un paredzu, ka rīt paiet būs diez gan problemātiski 🙂
Posted on

Porcelāns, ziloņkauls un kalni

  • Šodien bija kārta Mākslas muzejam Rīgas Biržai, kurā var aplūkot Rietumeiropas porcelānu, gleznas no 16.-19.gadsimtam, sudraba priekšmetus no Latvijas un citām Rietumeiropas valstīm, Nikolaja Rēriha labākās gleznas un lielāko Tuvo un Tālo Austrumu mākslas kolekciju. Tāpat muzejā apskatāma Latvijā vienīgā ēģiptiešu mūmija koka sarkofāgā. Tā novietota nelielā telpā aiz stikla, kas uzreiz lika aizdomāties par to, ka iespējams naktī tā atmostas un pārvietojas 🙂 Protams, ļoti iespaidīga ir arī pati Biržas ēka ar saulainu un gaišu pagalmu, kas klāts ar stikla jumtu. Stūra telpā starp Gleznu galeriju un Rietumu galeriju paveras jauks skats uz Rīgas torņiem. Uz mirkli varēju iedomāties, cik jauki būtu stāvēt tur uz balkona vasaras vakarā un ieelpot Vecpilsētas kņadu. Šajā ēkā savijas graciozs senatnīgums un modernā pasaules elpa.