Vidzemes tirgus

  • Varbūt tāpēc, ka darba diena, varbūt tāpēc, ka dienas vidus, bet Vidzemes tirgus izskatās diez gan nožēlojami. Agrākais paviljons tirgus vidū, kur pārdeva dārzeņus, ir aizvērts. Pa visu tirgu ir izkaisītas vairākas vietas, kur tirgo augļus, dārzeņus, atsevišķi vietām var nopirkt sēnes vai zemenes, laikam arī drēbes, bet tā nav tā prece, ko pa ilgiem laikiem nācu lūkot. Lielajā paviljonā vidējā zāle ir pilnīgi tukša, kreisajā pusē izkaisītas piena produktu, maizes un gaļas izstrādājumu pārdotuves, zālē pa labi tiek pārdota nekāda izskata gaļa. Iepriekš rakstīju par Čiekurkalna tirgu, ka tas atrodas tādā pašā nolaistā un antisanitārā stāvoklī. Rodas jautājums, kāpēc ir tā? Latvieši jau izsenis viskaut ko ir audzējuši un darinājuši, Kalnciema kvartāls ir pilns ar dažādien mājražotājiem ik brīvdienas, sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc eko un dabīgi audzētā… Kāpēc tad nespējam attīstīt un uzlabot tirgus? Vai tas ir lielveikalu lobijs un tirgus vadības nevēlēšanās kaut ko darīt?
  • Vidzemes tirgus mājas lapā smuki sarakstīts, ka tirgus darbojas kopš 1876. gada un ēkas celtas eklektisma stilā ar metāla formu pārsegumiem. Tāpat 2014.gadā saliktas smukas bildes, kuras diez vai atbilst šodienas situācijai : https://www.rct.lv/lv/zinas/vidzemes-tirgu-lauku-labumu-netrukst/
  • Ir skumji, ka pagātnes vērtības – ēkas kā kultūrvēsturisks piemineklis, kā arī tradīcijas tiek noplicinātas, tāpēc, ka atbildīgie cilvēki nav ieinteresēti vai arī nespēj rast jaunus un inovatīvus risinājumus un pielietojumu. Savukārt, saiedrība nepieprasa uzlabojumus, bet tā vietā turpina ieprikties Maximā.

Jauna vietiņa Miera ielā

  • Jo biežāk sanāk iziet ārā ar draudzenēm, jo biežāk sanāk būt jaunās ēstuvēs. Nesen atklāju jaunu vietiņu hipsterīgajā Miera ielā – “Vīna Telpa Garrafeira”. Neliels mājīgs restorāniņš, kur var iegādāties vīnu no visas pasaules. Pirmo reizi tur baudīju dārzeņu risoto un portugāļu baltvīnu. Sākotnēji šī vieta bijusi vīna veikaliņš, bet vēlāk pārtapusi par ēstuvi, kur var baudīt interesantu ēdienu, iemalkot jaunu vīnu un speciālos pasākumos uzzināt jaunumus par vīna pasauli. Teiksiet, ka šāds koncepts nav nekas jauns un īpašs? Tik tiešām ko līdzīgu varam baudīt “Vīna studijā”, “Tinto”, “Garage” un katrā cienīgā restorānā. Tomēr, manuprāt, šādu jaunu, īpašu un ne tik zināmu vietiņu šarms ir tās publika un nepiebāztība. Saprotams, ka īpašnieki grib pelnīt un piesaistīt vairāk klientu, bet tiklīdz tas kļūst par vienīgo pašmērķi, zūd visa maģija. Tāpēc iesaku pamēģināt, kamēr vēl nav tik populāra.

Aizved mani uz Munameģi!

  • Munameģis tāpat kā pumperniķelis man šķiet aizraujoši jocīgs vārds, bet ne par to šis stāsts.
  • Daudziem latviešiem Munameģis asociējas ar zināmu romantiku un jaunības trakulību. “Ķeksīša” dēļ ir vērts tur vienreiz aizbraukt, vai, vēl labāk, tikt aizvestai ar motociklu, gluži kā gribēja Lāsmiņa no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Lielais Munameģis ir 318 m augsts, kas ir augstākā virsotne Baltijā un vietējam Gaiziņkalnam “ieliek” tikai par 6 metriem. Munameģa galā ir skatu tornis ar platformu (346.7 m), kas ļauj pavērties 50 km rādiusā. Kāpiens augšā pieaugušajam izmaksā 4 eur, ja gribas izbraukt ar liftu – 6 eur. Arī Gaiziņkalnā esot bijis skatu tornis, gan koka 30.gados, gan nepabeigts un nepareizi izbūvēts ķieģeļu – 80.gados. Pēdējais tika uzspridzināts 2012.gadā un līdz šim brīdim ne valstij, ne Madonas novadam nav bijusi vēlme vai iespēja kaut ko mainīt, lai piesaistītu vietējos un ārzemju tūristus.

 

 

 

 

Čiekurkalna tirgus

  • Kad lielveikali nav tuvumā un mazajos veikalos kā “Lats” un “Mego” var pirkt tikai piena produktus un maizi, kas vienmēr ir ar atlaidi, tad ir vērts pa ilgiem laikiem apmeklēt tirgu. Šoreiz Čiekurkalna tirgu. Esmu bijusi tur tikai pāris reizes kopš mana ģimene dzīvo Teikā, un šodien es arī sapratu, kāpēc tā. Kā jau visur tirgus apkārtnē siro visādi jocīgi “kadri”, daudzas pārdevējas ar latviešu valodu ir uz jūs un arī ar pieklājību ir kā ir. Diez gan skumji ir skatīties uz desām un gaļas izstrādājumiem un paipalu olām, kuras tiek turētas tiešā saules gaismā. Rodas pamatots jautājums, kurš to visu pērk? Vai tas tiek vēlāk iesmērēts kādiem pensionāriem?! Tāpat esmu imūna un neticu izsaucieniem kā: “ļoti labi redīsi” vai “latvijas gurķi”. Diemžēl tirgus no vietas, kur varētu iegādāties vietējo zemnieku produkciju un atšķirīgu preci kā lielveikalos, ir pārvēties par nolietotu, smirdīgu un neiedvesmojošu vietu. Bet potenciāls ir tik milzīgs. Manuprāt, tagad tā ir vieta, kur var nopirkt nelegālo preci un pa kluso pārdot zagtas mantas. Ticu, ka visos tirgos tā nav un ir vietas, kur var nopirkt garšīgu un kvalitatīvu vietējo produkciju un pircēji netiek mānīti.

Mucu mājiņas

  • Daļa tautas jau ir pamēģinājusi, daļa jau to ir aizmirsusi, bet citi vēl tikai mēģina saņemties, vai vēl nav attapušies rezervēt vietu nakšņošanai mucu mājiņā.  Arī es biju dzirdējusi par šo piedzīvojumu un apstākļi tā salikās, ka šķita laba ideja meiteņu “ballītei”. Te uzreiz jāpiemin, ka Latvijas jūrmalā ir iespēja pailkt mucu mājiņās divās dažādās vietās, līcī https://www.melnsils.lv/ un otrā pusē pie atklātās jūras http://laimesmajas.lv/lv/sakums/. Mēs palikām Melnsilā 4vietīgā mājiņā ar terasīti, kur malkojām līdzi paņemto vīnu un baudījām uzkodas. Miers, jūra, viļņu šalkoņa, saule, putnu čivināšana, iespēja baudīt ilgas pastaigas un sarunas. Mājiņas cita no citas ir pietiekamā attālumā un iekšā būs viss nepieciešamais nakšņošanai – gulta un gultas veļa, un dažas svecītes romantikai. Labierīcības atrodas netālu un par siltu dušu būs jāpiemaksā papildus 3 eur no cilvēka. Kempinga teritorijā atrodas krogs, kur var baudīt maltītes un dzērienus, ja nekas nav paņēmies līdzi vai jau aptrūcies. Mums palaimējās būt kroga atklāšanā un tādā veidā skaisti iesākt vasaras sezonu 🙂

  • Pa ceļam, protams, būtu neprāts neieturēt maltīti kādā no mazo ciemu restorāniņiem. Mums patika sviesta zivs burgeris Cafe “Engure”. Ļoti laipna apkalpošana un garšīgs ēdiens. Savukārt, krodziņā “Mazā kaija” bija dievīgi salāti ar kūpinātu sīgu un sparģeļiem. Patīkamas cenas un jūras tuvums.