Sabiedrība

  • Kaut arī padomju laiki jau ceturdaļgadsimtu kā pagājuši, Latvijas sabiedrība vēljoprojām dzīvo ar uzvedības modeli – cīnīties pret kaut ko. Latvijā reti kurš cīnās par kaut ko, ja nu vienīgi tie nelaimīgie, kuri saskārušies ar slimību vai trakie, kuriem iešāvušās prātā trakās idejas. Visi pārējie, bieži vien neapzinoties, cīnās pret kaut ko. Gājēji pret riteņbraucējiem, riteņbraucēji pret autovadītājiem. Krievi pret latviešiem. Kristieši pret homoseksuāļiem. Iedzīvotāji pret Rīgas Namu pārvaldnieku. Ģimenes ārsti pret Veselības ministriju. RPIVA pret Izglītības ministriju. Tur arī rodas tā mūsu galvenā problēma – neredzēt kopbildi, nespēt padomāt plašāk, būt tik ļoti koncentrētiem uz sevi. Katrs esam ievilkti savās mazajās cīņās pret kaut ko un neredzam kā visi kopā varam cīnīties par kaut ko. Pat Pašvaldību vēlēšanās labākais, ko partijas Rīgā varēja izdomāt – gāzt/cīnīties pret Ušakovu. Manuprāt, citāds un labs piemērs ir Igaunija, kurā ir sabiedrība cīnās par kopīgi izveidotām nostādnēm: e-Igauniju, par labklājības valsti, kur visi maksā nodokļus. Kad mēs savā kopējā vīzijā par attīstību sāksim iekļaut visus un nerunāsim kategroijās, cik kuram iedot un kam atņemt, tad arī mums – latviešiem – lietas pagriezīsies pareizajā virzienā.