Tuvā pilsēta

  • Kad ieraudzīju atlaides Nacionālā teātra izrādēm un, kā dāvanu, iegādājos biļetes uz izrādi “Tuvā pilsēta”, nemaz nezināju, ka tas uzskatāms par aizvadītās sezonas “teātra skandālu”. Izlasīju sižetu, šķita interesants, nopirku biļetes un principā aizmirsu par to līdz konkrētajam datumam. Nacionālo teātri nebiju apmeklējusi jau vairākus gadus, jo tas šķita vecmodīgs. Protams, zināju, ka Spēlmaņu nakts balvas par gada labāko izrādi teātris ieguvis vairākus gadus pēc kārtas, bet tomēr devu priekšroku pēc iespējas vairāk redzēt Jaunā Rīgas teātra izrādes.

Manā gadījumā var spilgti redzēt, ka atlaides strādā, jo lēto biļešu dienā reizē iegādājos biļetes arī uz izrādi “Mežapīle”. Izrāde par noslēpumiem un pārpratumiem ģimenē, kur vienmēr cieš visneaizsargātākais. Izrāde bija laba, bet ne tāda, kas ilgi atstāj pēdas. Patika Ivars Kļavinskis savā naivi labdabīgajā lomā.

“Tuvās pilsētas” stāsts ir diez gan ikdieņišķs – vīrs, sieva, 3 bērni, vīrs katru nedēļas nogali brauc uz otru pilsētu, lai ar draugiem iedzertu alu un paskatītos uz savu pilsētu no malas. Kādu dienu arī sieva saņemas un ar vilcienu aizbrauc uz otru pilsētu un atklāj savas patiesās vēlmes, savas apslāpētās alkas, ko nevar vai nevēlas apslāpēt. Paralēli izrādē risinās it kā maniaka un upura dialogs – biedējošs, skarbs, seksuāls, vardarbīgs. Arī šī paralēle liek domāt par patieso sevi, alkām, dziņām, izlikšanos, brīvību būt sev… Tā kā nepretendēju uz literāri pareizu izrādes analītiku, lūk, divas labas recenzijas, kuras pat ieteiktu izlasīt tikai pēc izrādes: http://www.satori.lv/article/tala-tuva-pilseta un http://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/tumso-velmju-planetas-nacionala-teatra-izrades-tuva-pilseta-apskats.d?id=48641851

Izrāde ir provokatīva un moderna, pirmais cēliens šķita interesantāks un dinamiskāks, vairāki skatītāji pameta zāli. Otrajā cēlienā, kad pirmais šoks bija garām, tika sniegtas atbildes uz prātā uzdotajiem jautājumiem. Kaili ķermeņi, kas brīžiem ir vietā un asprātīgi papildina notikumus, bet vienā vietā man šķita pat nevajadzīgi.

Manuprāt, visfascinējošākais izrādē bija skatuves iekārtojums – balts, askētisks, bīdāmas sienas, loga rāmis, matracis, cilvēku tēli, kas palīdz izteiksmei, izgaismoti uzraksti “šeit” un “tur”. Interesants atspoguļojums daudziem seksuāliem kontaktiem ar vingrošanas bumbu un matraci atbalstītu pret sienu. Lielisks Arturs Krūzkops Larsa lomā. Nebūtu nemaz slikti, ja foklorizētos izrādē minētie termini “sardziņš” un “buķete”.

Varu apgalvot, ka šī ir bijusi pati provokatīvākā izrāde kādu esmu skatījusies pēdējos gados. Atbalstu šādu skandalozu izrāžu rādīšanu, ja, protams, tai apakšā ir kāda doma un tā var likt sabiedrībai rezonēt. Šķiet, šis ir tas gadījums, kad var vai nu patikt, vai riebties, un daudzi savu attieksmi pauda pēc pirmā cēliena, aizejot mājās vai paliekot. Labi, ja skatītājs var godīgi atzīties, ka iespējamā reakcija ir tikai viņa aizspriedumi un konservatīvisms. Vēl labāk, ja var noskatīties līdz galam un analizēt visu materiālu, nevis tikai sagrābstītas drupačas. Mani pārsteidza, manī radīja neizpratni, mani sajūsmināja, man patika.

Jāuzteic teātris arī par vismodernāko biļešu sistēmu, jo nav nepieciešams biļeti printēt, bet var parādīt viedtālrunī.

 

Mazie jociņi

  • Šīs dienas mazie jociņi – spociņi 🙂

Tele2 meklē Sistēmas vadītāju (es arī gribētu zināt, kurš tas ir)

Baltijas Komunikāciju Centrs (nav sakara ar siltumtīklu vai ko tādu)

The fate of the furious 2017

  • Latviskotais filmu seriāls “Ātrs un bez žēlastības” nevienam nav svešs. Manuprāt, pirmās divas daļas bija baudāmas un interesantas gan tiem, kuri fano par ātriem autiņiem, gan tām, kurām patīk brutāli mačo tipa vīrieši (Vin Diesel) vai zilacaini smukulīši (Paul Walker). Sižets bija vienkāršs – ir labie un ir sliktie, ir izplānotas laupīšanas, ir diez gan ticami triki ar mašīnām, ir mēģinājums atklāt noziedzinieku bandu, ir iefiltrēšanās bandā, ir draudzība, ir mīlestība, ir mēģinājums padarīt sliktos cilvēcīgus, ir turpinājums…

Nevar jau vairs izsekot, kurā daļā viņi sāka pacelt savu absurdo specefektu latiņu, bet nu pēdējā daļā tā ir tik augstu, ka gribas, lai šī komanda kopā ar supervaroņiem-atriebējiem apvienojas un dodas ieviest kārtību visos konfliktu skartajos pasaules nostūros. Tā kā “Ātrajiem” nesalsts tālajos ziemeļos, viņi var triangulēt neesošus signālus, braukt pa ledu ar vasaras riepām, noķert lodes, ar rokām regulēt izšautu torpēdu, super ātri braukt atmuguriski, es domāju, ka viņiem viss ir pa spēkam.

Tāpat rodas jautājums, ja sliktā Charlize Therona var attālināti pieslēgties un vadīt visādu marku un vecumu automašīnas, kāpēc viņai vajadzīgs plikpaurainais auto braucējs? Protams, var jau teikt, ka tā ir izklaide un ka tur nav lielas vajadzības pēc racionalitātes, galvenais, lai “kruta” izskatās, sprāgst, deg, met kūleņus un visi paliek dzīvi. Pēc IMDB vērtējuma arī var secināt, ka katra nākamā daļa cilvēkiem patīk arvien labāk.

F8 daļā ir skaista populāru aktieru buķete: Jason Statham, Dwayne Johnson, Charlize Theron, Kurt Russell, Helen Mirren, Scott Eastwood, bet kaut kā tas nepalīdz, jo sižets ir sačakarēts. Filmas beigās visi sliktie un labie paliek par draugiem – viena laimīga ģimene.

Pozitīvā lieta manā skatījumā bija Havanas reklāma un smukie, krāsainie skati. Tāpat baudāmi bija daži joki Jason Statham un Dwayne Johnson izpildījumā.

Īsāk sakot, manas domas par pēdējo “Ātrs un bez žēlastības” daļu varētu raksturot joks no Twitter – “Ārsts un bez žēlastības” 🙂