- Kad ieraudzīju atlaides Nacionālā teātra izrādēm un, kā dāvanu, iegādājos biļetes uz izrādi “Tuvā pilsēta”, nemaz nezināju, ka tas uzskatāms par aizvadītās sezonas “teātra skandālu”. Izlasīju sižetu, šķita interesants, nopirku biļetes un principā aizmirsu par to līdz konkrētajam datumam. Nacionālo teātri nebiju apmeklējusi jau vairākus gadus, jo tas šķita vecmodīgs. Protams, zināju, ka Spēlmaņu nakts balvas par gada labāko izrādi teātris ieguvis vairākus gadus pēc kārtas, bet tomēr devu priekšroku pēc iespējas vairāk redzēt Jaunā Rīgas teātra izrādes.
Manā gadījumā var spilgti redzēt, ka atlaides strādā, jo lēto biļešu dienā reizē iegādājos biļetes arī uz izrādi “Mežapīle”. Izrāde par noslēpumiem un pārpratumiem ģimenē, kur vienmēr cieš visneaizsargātākais. Izrāde bija laba, bet ne tāda, kas ilgi atstāj pēdas. Patika Ivars Kļavinskis savā naivi labdabīgajā lomā.
“Tuvās pilsētas” stāsts ir diez gan ikdieņišķs – vīrs, sieva, 3 bērni, vīrs katru nedēļas nogali brauc uz otru pilsētu, lai ar draugiem iedzertu alu un paskatītos uz savu pilsētu no malas. Kādu dienu arī sieva saņemas un ar vilcienu aizbrauc uz otru pilsētu un atklāj savas patiesās vēlmes, savas apslāpētās alkas, ko nevar vai nevēlas apslāpēt. Paralēli izrādē risinās it kā maniaka un upura dialogs – biedējošs, skarbs, seksuāls, vardarbīgs. Arī šī paralēle liek domāt par patieso sevi, alkām, dziņām, izlikšanos, brīvību būt sev… Tā kā nepretendēju uz literāri pareizu izrādes analītiku, lūk, divas labas recenzijas, kuras pat ieteiktu izlasīt tikai pēc izrādes: http://www.satori.lv/article/tala-tuva-pilseta un http://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/tumso-velmju-planetas-nacionala-teatra-izrades-tuva-pilseta-apskats.d?id=48641851
Izrāde ir provokatīva un moderna, pirmais cēliens šķita interesantāks un dinamiskāks, vairāki skatītāji pameta zāli. Otrajā cēlienā, kad pirmais šoks bija garām, tika sniegtas atbildes uz prātā uzdotajiem jautājumiem. Kaili ķermeņi, kas brīžiem ir vietā un asprātīgi papildina notikumus, bet vienā vietā man šķita pat nevajadzīgi.
Manuprāt, visfascinējošākais izrādē bija skatuves iekārtojums – balts, askētisks, bīdāmas sienas, loga rāmis, matracis, cilvēku tēli, kas palīdz izteiksmei, izgaismoti uzraksti “šeit” un “tur”. Interesants atspoguļojums daudziem seksuāliem kontaktiem ar vingrošanas bumbu un matraci atbalstītu pret sienu. Lielisks Arturs Krūzkops Larsa lomā. Nebūtu nemaz slikti, ja foklorizētos izrādē minētie termini “sardziņš” un “buķete”.
Varu apgalvot, ka šī ir bijusi pati provokatīvākā izrāde kādu esmu skatījusies pēdējos gados. Atbalstu šādu skandalozu izrāžu rādīšanu, ja, protams, tai apakšā ir kāda doma un tā var likt sabiedrībai rezonēt. Šķiet, šis ir tas gadījums, kad var vai nu patikt, vai riebties, un daudzi savu attieksmi pauda pēc pirmā cēliena, aizejot mājās vai paliekot. Labi, ja skatītājs var godīgi atzīties, ka iespējamā reakcija ir tikai viņa aizspriedumi un konservatīvisms. Vēl labāk, ja var noskatīties līdz galam un analizēt visu materiālu, nevis tikai sagrābstītas drupačas. Mani pārsteidza, manī radīja neizpratni, mani sajūsmināja, man patika.
Jāuzteic teātris arī par vismodernāko biļešu sistēmu, jo nav nepieciešams biļeti printēt, bet var parādīt viedtālrunī.