- Varbūt tāpēc, ka darba diena, varbūt tāpēc, ka dienas vidus, bet Vidzemes tirgus izskatās diez gan nožēlojami. Agrākais paviljons tirgus vidū, kur pārdeva dārzeņus, ir aizvērts. Pa visu tirgu ir izkaisītas vairākas vietas, kur tirgo augļus, dārzeņus, atsevišķi vietām var nopirkt sēnes vai zemenes, laikam arī drēbes, bet tā nav tā prece, ko pa ilgiem laikiem nācu lūkot. Lielajā paviljonā vidējā zāle ir pilnīgi tukša, kreisajā pusē izkaisītas piena produktu, maizes un gaļas izstrādājumu pārdotuves, zālē pa labi tiek pārdota nekāda izskata gaļa. Iepriekš rakstīju par Čiekurkalna tirgu, ka tas atrodas tādā pašā nolaistā un antisanitārā stāvoklī. Rodas jautājums, kāpēc ir tā? Latvieši jau izsenis viskaut ko ir audzējuši un darinājuši, Kalnciema kvartāls ir pilns ar dažādien mājražotājiem ik brīvdienas, sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc eko un dabīgi audzētā… Kāpēc tad nespējam attīstīt un uzlabot tirgus? Vai tas ir lielveikalu lobijs un tirgus vadības nevēlēšanās kaut ko darīt?
- Vidzemes tirgus mājas lapā smuki sarakstīts, ka tirgus darbojas kopš 1876. gada un ēkas celtas eklektisma stilā ar metāla formu pārsegumiem. Tāpat 2014.gadā saliktas smukas bildes, kuras diez vai atbilst šodienas situācijai : https://www.rct.lv/lv/zinas/vidzemes-tirgu-lauku-labumu-netrukst/
- Ir skumji, ka pagātnes vērtības – ēkas kā kultūrvēsturisks piemineklis, kā arī tradīcijas tiek noplicinātas, tāpēc, ka atbildīgie cilvēki nav ieinteresēti vai arī nespēj rast jaunus un inovatīvus risinājumus un pielietojumu. Savukārt, saiedrība nepieprasa uzlabojumus, bet tā vietā turpina ieprikties Maximā.
Jauna vietiņa Miera ielā
- Jo biežāk sanāk iziet ārā ar draudzenēm, jo biežāk sanāk būt jaunās ēstuvēs. Nesen atklāju jaunu vietiņu hipsterīgajā Miera ielā – “Vīna Telpa Garrafeira”. Neliels mājīgs restorāniņš, kur var iegādāties vīnu no visas pasaules. Pirmo reizi tur baudīju dārzeņu risoto un portugāļu baltvīnu. Sākotnēji šī vieta bijusi vīna veikaliņš, bet vēlāk pārtapusi par ēstuvi, kur var baudīt interesantu ēdienu, iemalkot jaunu vīnu un speciālos pasākumos uzzināt jaunumus par vīna pasauli. Teiksiet, ka šāds koncepts nav nekas jauns un īpašs? Tik tiešām ko līdzīgu varam baudīt “Vīna studijā”, “Tinto”, “Garage” un katrā cienīgā restorānā. Tomēr, manuprāt, šādu jaunu, īpašu un ne tik zināmu vietiņu šarms ir tās publika un nepiebāztība. Saprotams, ka īpašnieki grib pelnīt un piesaistīt vairāk klientu, bet tiklīdz tas kļūst par vienīgo pašmērķi, zūd visa maģija. Tāpēc iesaku pamēģināt, kamēr vēl nav tik populāra.
Aizved mani uz Munameģi!
- Munameģis tāpat kā pumperniķelis man šķiet aizraujoši jocīgs vārds, bet ne par to šis stāsts.
- Daudziem latviešiem Munameģis asociējas ar zināmu romantiku un jaunības trakulību. “Ķeksīša” dēļ ir vērts tur vienreiz aizbraukt, vai, vēl labāk, tikt aizvestai ar motociklu, gluži kā gribēja Lāsmiņa no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Lielais Munameģis ir 318 m augsts, kas ir augstākā virsotne Baltijā un vietējam Gaiziņkalnam “ieliek” tikai par 6 metriem. Munameģa galā ir skatu tornis ar platformu (346.7 m), kas ļauj pavērties 50 km rādiusā. Kāpiens augšā pieaugušajam izmaksā 4 eur, ja gribas izbraukt ar liftu – 6 eur. Arī Gaiziņkalnā esot bijis skatu tornis, gan koka 30.gados, gan nepabeigts un nepareizi izbūvēts ķieģeļu – 80.gados. Pēdējais tika uzspridzināts 2012.gadā un līdz šim brīdim ne valstij, ne Madonas novadam nav bijusi vēlme vai iespēja kaut ko mainīt, lai piesaistītu vietējos un ārzemju tūristus.
Ja Tev nav nekā laba, ko teikt, tad aizver muti!
- Ja Tev nav nekā laba, ko teikt par citu centieniem, idejām, aktivitātēm u.c., tad aizver muti – šī būs mana jaunā mantra un ieteikšu to arī citiem, jo gribu veicināt iecietību, sapratni, iedrošināšanu un pozitīvismu. Arī man ir super kritisks prāts un es varu saskatīt daudzas kļudas citu darbā, izskatā utt. un, vēl vairāk, savās iecerēs pirms tās vēl vispār realizētas, bet tāpēc manai mutei nav jākļūst par “aukstu dušu”. Mana pretenzija vairāk ir par formu, kādā veidā daudzi no mums komunicē, nav jābūt vienmēr un visur ar citiem vienisprāt, nav jāklusē, ja ir vēlme izteikt savas domas, bet to var darīt dažādi – iznīcinoši vai iedrošinoši.
- Šis nav nekas unikāls vai jauns. Līdz šādai apziņai mani šodien noveda viens Facebook komentārs, un pat ne uz manas sienas 🙂 Esmu nesen pievienojusies kādai biedrībai, jo arī vēlos iesaistīties un aktīvi vismaz mēģināt procesus ietekmēt vai mainīt, nevis tikai par tiem sūkstīties. Biedrības vadītāja, labu gribēdama, ierakstīja FB ātru ziņu, lai izstāstītu esošo situāciju, ka ir vēl viena līdzīga biedrība, kas darbojas dīvaini, un lai šīs abas nesaista kopā. Normāla ziņa, kurš saprot kontekstu, paliek informēts. Un tad pamostas “latvietis pareizais” un ieraksta komentāros saiti uz kādu youtube.com klipu ar dziesmu par komatiem. Man uznāca tāda “deja vu” sajūta, ik pa laikam ir dzirdēts un lasīts, ja nav nekā cita, ko teikt par saturu, tad kritizē pasniegšanas formu. Pat nemāku pateikt, kapēc, bet mani tas reāli sadusmoja. Cilvēki izvēlas piesieties par kaut ko tik nesvarīgu, tā vietā, lai to pašu izteiktu saudzīgāk, pieklājīgāk, ieteikumu formā. Mana rakstiskā valoda šajā blogā arī nav ideāla un es nemaz nepretendēju uz eksperta titulu, tomēr bieži vien konteksts, lietu virzība ir svarīgāka par to kādā valodā vai fontā doma izpausta.
- Šī situācija man lika aizdomāties par mums kā sabiedrību un tendenci, kas ir diez gan spilgta šodien, ja mēs kaut ko nesaprotam, nezinām, tas ir kas jauns, ārpus mūsu komforta zonas, turklāt citam tas padodas un patīk; uz priekšu, sākam to “nolikt” un pēc iespējas lielākā amplitūdā, nograujam visu ar zemi, notriecam cilvēku no kājām un tad vēl spārdam guļošu. Mana pārliecība ir tāda, ka šis ir viens no aspektiem, kāpēc mums kā sabiedrībai – latviešiem – nevisai sanāk. (Lūk, arī komunikācija “viss ir slikti” stilā :))
- Vienas receptes, kas un kā tagad visiem būtu jādara man nav, bet zinu, ko es darīšu savādāk – vairāk ieklausīšos citos cilvēkos, mazāk mēģināšu pierādīt savu taisnību un uzvarēt diskusijā, priecāšos par jaunām idejām un mēģinājumiem kaut ko mainīt darot, nevis tikai kritizējot, mazāk kritizēšu, vairāk atbalstīšu un darīšu. Mēs katrs esam atbildīgi par to, kādos apstākļos un valstī dzīvojam, un katrs no mums var kaut ko mainīt un uzlabot.
Ja Tev ir slikti – tā ir Tava izvēle. Ja tev ir labi – tā ir Tava izvēle.
You change the world by your example, not your opinion.
Sabiedrība
- Kaut arī padomju laiki jau ceturdaļgadsimtu kā pagājuši, Latvijas sabiedrība vēljoprojām dzīvo ar uzvedības modeli – cīnīties pret kaut ko. Latvijā reti kurš cīnās par kaut ko, ja nu vienīgi tie nelaimīgie, kuri saskārušies ar slimību vai trakie, kuriem iešāvušās prātā trakās idejas. Visi pārējie, bieži vien neapzinoties, cīnās pret kaut ko. Gājēji pret riteņbraucējiem, riteņbraucēji pret autovadītājiem. Krievi pret latviešiem. Kristieši pret homoseksuāļiem. Iedzīvotāji pret Rīgas Namu pārvaldnieku. Ģimenes ārsti pret Veselības ministriju. RPIVA pret Izglītības ministriju. Tur arī rodas tā mūsu galvenā problēma – neredzēt kopbildi, nespēt padomāt plašāk, būt tik ļoti koncentrētiem uz sevi. Katrs esam ievilkti savās mazajās cīņās pret kaut ko un neredzam kā visi kopā varam cīnīties par kaut ko. Pat Pašvaldību vēlēšanās labākais, ko partijas Rīgā varēja izdomāt – gāzt/cīnīties pret Ušakovu. Manuprāt, citāds un labs piemērs ir Igaunija, kurā ir sabiedrība cīnās par kopīgi izveidotām nostādnēm: e-Igauniju, par labklājības valsti, kur visi maksā nodokļus. Kad mēs savā kopējā vīzijā par attīstību sāksim iekļaut visus un nerunāsim kategroijās, cik kuram iedot un kam atņemt, tad arī mums – latviešiem – lietas pagriezīsies pareizajā virzienā.